Mani sauc Jānis. Es dzīvoju Aizkrauklē, bet katru rītu dodos uz darbu Rīgā. Braucu ar vilcienu – ierastā ikdienas rutīna: celšanās ap astoņiem, desmitos jau esmu galā un tālāk pārsēžos trolejbusā. Vienmuļa, paredzama diena kā parasti.
Tajā rītā, kā ierasts, stāvēju pie Origo pēc vilciena, uzpīpēju un pārbaudīju telefonu. Tad man piegāja sieviete ar mazuli uz rokām. Viņai varēja būt ap divdesmit pieciem, bērniņam – varbūt divi mēneši. Ārā bija vēl auksts – pavasara sākums – bet bērniņš bija tikai plānā jaciņā un biksēs.
Viņa, acīmredzami bikla, teica: “Atvainojiet, ka traucēju… Vai jūs nevarētu iedot kādu kapeiciņu?”
Paskatījos – tīra, simpātiska, neizskatījās pēc cilvēka no ielas. Pajautāju: “Alkoholam?”
Viņas skatiens kļuva skumjš: “Kā jūs varat ko tādu domāt… Man nav ar ko bērnu pabarot.”
Pasmaidīju, drusku skeptisks: “Cik zinu, zīdaiņus baro ar krūti.”
Viņa novērsās: “Es negribu par to runāt… Atvainojiet.”
Viņa jau bija pagriezusies, lai ietu prom, bet es uzsaucu, lai pagaida. Piedāvāju palīdzību – ar vienu nosacījumu: lai pastāsta, kas noticis. Viņa atteicās, bet es uzstāju. Nosūtīju kolēģim īsziņu, ka kavēšu darbu, un aicināju viņu kopā aiziet uz veikalu – nopirkām bērnam siltu kombinezonu. Pēc tam aizgājām padzert kafiju.
Viņa bija jauka, kaut arī ļoti nogurusi. Kad beidzot jautāju, kas ar viņu noticis, viņa atklājās. Dzīvojusi Rīgā ar puisi, strādājusi par viesmīli. Pēc pusgada darbavieta piedāvājusi strādāt neoficiāli – lielākas algas dēļ piekritusi, cerot palīdzēt mammai, kurai bijis liels kredīts. Tad viņa uzzināja, ka ir stāvoklī, bet oficiāla darba nebija – līdz ar to arī nekādu dekrēta pabalstu. Kad bērns piedzima, puisis atteicās ticēt, ka tas ir viņa bērns. Atstāja viņu bez pajumtes. Viņa palīdz mammai ar kredītu un pati ar bērnu nakšņo kāpņutelpās.
Es biju satriekts. Piedāvāju viņai pagaidu pajumti. Sākumā vilcinājās, bet piekrita. Pa ceļam nopirkām bērnam vajadzīgās lietas, drēbes, pārtiku. Viņai – siltu apģērbu. Tikai tad uzzināju viņas vārdu – Sintija. Dēliņu sauc Adrians.
Viņa dzīvoja pie manis vairākas nedēļas. Palīdzēju arī vēlāk, un pamazām kļuvām tuvi. Uzzināju, ka viņas mamma nokļuvusi pansionātā, dzīvoklis zaudēts, un viņai nav kur iet. Tagad mēs esam kopā jau septiņus mēnešus. Šovasar plānojam kāzas. Adrians aug vesels un mierīgs.
Es nekad nebiju iedomājies, ka ko tādu izdarīšu – piedāvāt svešai sievietei ar bērnu dzīvot pie sevis. Bet tajā mirklī es vienkārši jutu, ka tā ir pareizi. Tagad es ticu liktenim – tas saveda mūs kopā.
Sintij, ja tu šo lasi – es tevi mīlu. Un paldies, ka esi manā dzīvē.
